Lēnām atveras durvis, un parādās ēna. Skrien un slēpjas no maniem skatieniem, kas pieglauž, kas atriebj ar saldi rūgtu garšu. Mana tēla dublikāts stāv tev priekšā, bet tev liekas, ka tā esmu es. Jūtos iemesta tundras vientuļajā iekšienē, no kuras neizkļūt kamēr neizkliegšu tavu un visu vārdus.
Tepat blakus skrien tā pati ēna, kas stāvēja durvju priekšā. Tundras vidū tu stāvi balts kā lilijas valdzinošais zieds, un no tavam krūtīm izspiežas asaras. Ko gan tu dari ar sevi? Ciešanas tevi pārvar, tāpēc stāvi turpat, kur esi. Stāvi man blakus, nedaudz attālāk, citā dimensijā, bet tā, lai man labāk. Es aizmirsīšu. Tu arī. Neskrien un neslēpies aiz durvīm. Tu jautā, kā es to zinu? Tava balss ir pārāk skaļa – es dzirdu, tu nē.
Mēs sēdējām uz zvaigžņu apmirdzētās zāles zem nakts debesīm un nezinājām, ka esam blakus. Naksnīgajās parādījās saule, kas iespīdēja acīs savus spilgtos, dzēlīgos starus. Tā sildīja tavu muguru, bet tu nejuti, ka esi auksts kā ledus blāķis. Izdzisa zvaigznes, nozuda mans mīļais mēness atspulgs, tavas tumšās acis…Es paliku viena ar savu sirdi aptumšoto, alkstošo saldu, atvēsinošu dziru rētām. Pagāja gadi garām manai ēnai, kas neskrēja un nemklēja tavu ēnu. Nolija lietus auksts, nolīdzinādams manas domas un lilijas ziedu balto ar melnajām nakts zvaigznēm. Uguns nodzisa, un palikušie pelni iekrita tev sapņos. Nav vairs ēnas ne tundras mežos, ne aiz durvīm, kurās iegravētas dūnu spalvas.
Vai laime ir sirds dienišķais prieks, kas aizsteidzies man priekšā? Ceļi pārkrustojās nemanāmi, apmānot man acis. Es atkal stāvu turpat, kur agrāk. Bailes? Nē, es vairs nebaidos. Man blakām stāv vēl pavisam blāva ēnā. Nē, tā nav bāla un neskrien projām – nekustīgi stāv un gaida. Vai tā laimes zīme, ka mainījušies ceļa virzieni, ka mīlestības vārds ir ieaudzis koku saknēs, ka aizmirsusi, kur glabājs domas? Vai tas ir normāli, ka karalienei nav kroņa, bet viņa muļķīgi smaida, it kā nekā nesaprotot. Viņa saka – piedod, bet laime sapratīs arī bez vārdiem. Tas vairs nav dublikāts.
Ejot garām ēkām, nemanu ne cilvēkus, ne ēnas, ne mēness seju, ne somā paslēpto zvaigzni. Tā man ir pilnīgi sveša – dzīves deja. Es eju līdzi pasaules ritumam klusi un lēnām tā, ka neviens neredz un nedzird. Tomēr ir kāds, kas parausta aiz rokas, kas uzbļauj, kas sadusmo, kas iedot runas spējas. Es tagad dzīvoju citu dzīvi. Mana realitāte – dzīves spēle, kurā jāspēlē pēc noteikumiem. Pasaule – šovs, kur galvenajā lomā ir mans otrais “es”.Bet kur tad esmu es – mana dvēsele? Tā ir cita planēta, kuras atslēga nav vēl uztaisīta. Paliec turpat, tad varbūt tu to atradīsi…
