Liekas, ka būtu jāraud, bet tajā pašā laikā, tas būtu arī bērnišķīgi, pat nenormāli.Dzīve iet uz priekšu, un rīt cilvēkam būs pavisam citi mērķi un uzdevumi.Pēc tā es arī tagad vadīšos, un jau šobrīd tas palīdz, jo redzu, ka sasniegts ir daudz un ir skaidri redzamas kļūdas un “tukšie laukimi”, kuri jāaizpilda un jāpiepilda ar visu savu prātu.Jau pa gabaliņam ir salikta dzīves puzle – nu ir palicis pavisam maz, bet tie arī nav tie vieglākie gabaliņi, jo tie visi ir līdzīgi un arī vienlīdz mīļi ir arī tie liekie.
Vajag iedvesmu un motivāciju, tomēr, ja tā padomā, tad to jau esmu radusi.Laikam vairāk pietrūkst salīdzinājuma un atsauksmes, citu cilvēku pieredze.Tikai tad tiks pieņemts galīgais lēmums, bet pagaidām es tikai pilnveidoju un gatavoju sevi šim lielajam solim.Tas rada drošības sajūtu savai nākotnei, arvien mazāk pazūd liekvārdības un viss nostājas savās vietās.Dzīvē tā mēdz būt, ka viss nāk tikai ar laiku, un es savu laiku esmu gandrīz sasniegusi.Vēl jāmeklē, vēl jāpēta un tad viss ieguldītais atmaksāsies.