Kafijas aromāts

Kā jau bieži vien, es pamodos neizgulējusies un ļoooti gribējās gulēt.Neko darīt, uz skolu vienalga jāiet.Visā dienas garumā bija jūtams nogurums, un ievēroju, ka arī pārējiem klasesbiedriem diez ko labāk nav.Dienas garastāvokli vēl izbojāja tas apstāklis, kad, izejot no skolas, sāka līt lietus.Protams, man lietus patīk un vienmēr ir paticis, bet tikai tādos gadījumos, kad man ir līdzi lietussargs.Šim lietus gājienam man piebiedrojās vēl divi jauki cilvēki ar kuriem pļāpājot aizmirsās visas raizes.

Tomēr šādam laikam ir arī savi plusi, piemēram, dabas skaistums.Vai tad nav ievērots, kā pēc lietus pasakaini un svaigi smaržo gaiss?Man patīk arī vērot, kā zāle un koku lapas laistās kristāliskā mirdzumā no lietus pilēm aplaistītas.Ja vēl pēc lietus parādās saule ar varavīksni, tad pasaule neliekas vairs tik vienaldzīga un tumša.Diemžēl šodien šī dabas brīnuma nebija, kaut gan sirdī tomēr palika gaišāk.

Jā, tieši šādi sākas mana diena – ar domu par kafiju. Kafija – kā enerģijas lādiņš turpmākai dienai, kā nākotnes pareģošana, kā laika kavēšana, bez šaubām kā miesas sildītājs, bet vairāk – domu radītājs. Lai doma būtu ideāla, tai pievienojam pienu, savukārt cukurs tiek pielietots tikai tādos momentos, kad dzīvē nu galīgi nav nekā salda. Tieši šādi rodas manas dvēseles domas un gara darbi. Doma ir kā kafijas tase – ja neaizķersi – neizlīs.