Liekas, ka būtu jāraud, bet tajā pašā laikā, tas būtu arī bērnišķīgi, pat nenormāli.Dzīve iet uz priekšu, un rīt cilvēkam būs pavisam citi mērķi un uzdevumi.Pēc tā es arī tagad vadīšos, un jau šobrīd tas palīdz, jo redzu, ka sasniegts ir daudz un ir skaidri redzamas kļūdas un “tukšie laukimi”, kuri jāaizpilda un jāpiepilda ar visu savu prātu.Jau pa gabaliņam ir salikta dzīves puzle – nu ir palicis pavisam maz, bet tie arī nav tie vieglākie gabaliņi, jo tie visi ir līdzīgi un arī vienlīdz mīļi ir arī tie liekie.
Vajag iedvesmu un motivāciju, tomēr, ja tā padomā, tad to jau esmu radusi.Laikam vairāk pietrūkst salīdzinājuma un atsauksmes, citu cilvēku pieredze.Tikai tad tiks pieņemts galīgais lēmums, bet pagaidām es tikai pilnveidoju un gatavoju sevi šim lielajam solim.Tas rada drošības sajūtu savai nākotnei, arvien mazāk pazūd liekvārdības un viss nostājas savās vietās.Dzīvē tā mēdz būt, ka viss nāk tikai ar laiku, un es savu laiku esmu gandrīz sasniegusi.Vēl jāmeklē, vēl jāpēta un tad viss ieguldītais atmaksāsies.
Dvēseles nemiers
Iedvesma…
Ja godīgi dažreiz mēdzu būt šausmīgi slinka.Protams, tas ļoti traucē, bet, ja tas skar rakstīšanas sfēru, tad gan ir pavisam traki.Un tagad pamazām man šis niķis iet nost no manām smadzenēm, tāpēc pāris dienas atpakaļ iedomājos, ka varētu turpināt blogot un rakstīt arī pavisam man neraksturīgas tēmas.Kādreiz jau cilvēkam nedaudz ir jāmainās.Un kāpēc gan ne?
Vienmēr esmu domājusi, ka rakstīšana ir tāda lieta, kurā pastāv vieni vienīgi rāmji, no kuriem izkļūt nevar un pierast arī nevar.Taču tā nemaz nav.Esmu sev atklājusi daudz dažādu interesantu žanru, kas pilnībā apmierina manas domas un dvēseli.Interesanti, kur es biju agrāk?…Un, ja nebūtu arī mūzikas, diez vai man kaut kas tāds ienāktu prātā.Viva la musica!
šodienas garastāvokli iedvesmojoši aforismi :)
~Aizspriedumi – muļķu saprāts./voltērs/
~Atteikties no savas brīvības – nozīmē atteikties no savas cilvēciskās cieņas, no cilvēka dabiskām tiesībām, pat no tā pienākumiem. Nav iespējama kompensācija tam, kurš atsakās no visa. Šāda atteikšanās ir pretrunā ar cilvēka dabu; atņemt cilvēkam gribas brīvību – nozīmē atņemt jebkurai viņa rīcībai tikumisko saturu./Ruso/
~Tiklīdz mums nav īstu slimību, zinātne mums patapina pašas izdomātās./Montēņs/
~Katrā valstī māksla veidot cilvēkus ir tik cieši saistīta ar pārvaldes formu, ka jebkura nozīmīga izmaiņa sabiedriskajā audzināšanā, nešķiet iespējama bez izmaiņām pašā valsts iekārtā./helvēcijs/
~Iztēle! Bez šīs spējas nevar būt ne dzejnieks, ne filozofs, ne gudrs cilvēks, ne domājoša būtne, nedz cilvēks kā tāds./didro/
~Brīvības koks laiku pa laikam ir aplaistāms ar patriotu un tirānu asinīm. Tas ir viņa dabiskais mēslojums./džefersons/
~Bez iedvesmas mūsu dvēseles spēki iemieg. Tie ir kā iekurs mūsos, kas gaida dzirksteli./herders/
~Aizspriedumi aizšķērso saprātam ceļu uz sirdi./holbahs/
2.07.-5.07. fun, fun and fun
Nu jā.Pat nezinu ar ko sākt.Laikam jau ar to, ka šajās dienās biju gan jūrā, gan Rīgā.Vajadzēja taču atpūsties no klusuma 
Lai vai kā, bet es nezinu, kas man uznāca, nevarēju izšķirties, kāds laiks būs brīvdienās, un, vai ir vērts vispār braukt.Nu labi, vienkārši, paņēmu, saģērbos, iesēdos pirmajā mikriņā, kas pagadījās, un aizbraucu.Jāsaka, ka gandrīz nosmaku no tā nežēlīgā karstuma, kāds bija mikriņā.
Tā kā sanāca man braukt uz vakara pusi nolēmu vienkārši aizbraukt un pastaigāt pa Alfu.Diemžēl neko jēdzīgu neatradu, bet vismaz pārēdos saldējumu, ko bieži vien es nedaru.nākamās divas dienas pavadīju guļot zem karstās saules, pēc kuras ilgojos jau ilgāku laiku.Nu, protams, beidzot atklāju savu peldēšanas sezonu (teikšu ļoti laicīgi) un plunčājos kā tāds delfīns, kurš gadu tika turēts ieslodzījumā xD Dienas bija tik nežēlīgi karstas, ka nebrīnījos, ka pludmalē bija TIK daudz cilvēku.Paldies Dievam es nebiju vienīgais “baltais” cilvēks.Tā kā es zināju, ka man āda ļoti slikti pieņem iedegumu, pat necentos īpaši aizdomāties, ka man vajdzētu uzsmērēt sauļošanās krēmu.Pēc divām dienām es to nožēloju.Godīgi sakot, kad ieskatījos spogulī, domāju, ka laikam kāds ir mani samainījis.Tomēr ne tas bija iemesls manai nožēlai.Es biju priecīga, bet ar sāpēm visā ķermenī.man likās, ka atdošu galus, kaut gan es pat nezinu kur tie gali ir.
Visā visumā izskatos normāli xD protams, jūrā arī iztrakojos, lai pēc tam nevajadzētu trakot mājās.Pēc jūras vēl pavadīju saulrietu pie Daugavas krasta ar garšīgi kūpinošu šašliku smaržu.bet labi, ka nebiju viena.Citādāk nekā interesanta nenotiktu xD
Pēdējā dienā pastaigājos pa Rīgu, paciemojos pie paziņām, radiniekiem un vienkārši atpūtos.that’s how i did it.
Vanna xD
Chaw! 
Iznācu no vannas, tagad jūtos daudz, daudz labāk.Sen te neesmu neko rakstījusi, bet tam visam bija iemesls – skola.Tas viss atmaksājās.Priecājos, ka šogad nebija jāliek kaut kādi eksāmeni. xD
Nu labi es jau atkal novirzos no tēmas.Vēl viens iemesls, kapēcnerakstīju, bija paroles aizmiršana.Ta ir, ka katrā vietā cita parole.Tagad viss ir kārtībā, un esmu gatava traukties domu pasaulē.
Pagaidam viss.Jāiet copēt saules starus.
“Meitene ar pūķa tetovējumu”
Tātad.Šobrīd lasu diezgan biezo Stīga Lārsona pirmo grāmatu “Meitene ar pūķa teovējumu”.Grāmatā teikts, ka tas ir bestsellers un pasaulē jau ir pārdotas vairāk kā 20 miljonušīs grāmatas.Tas ir kriminālromāns, kas izraisījis sensāciju ar savu savdabību un izmainījis izpratni par kriminālromana žanru.Grāmatu sarakstījis zviedru rakstnieks un žurnālists, kurš diemžēl pāragri nomira un nesagaidīja savu spožo slavu.
Pašā sākumā, neskatoties uz to, ka esmu datektīvliteratūras cienītāja, domāju, ka šis romāns nav nekas īpašs, tomēr, izlasot jau vairak nekā pusi grāmatas, secinu, ka tas patiešām ir sensacionāls darbs, kādu es vēl neesmu savā mūžā lasījusi.Galvenā varone ir Līsbeta Salandere, kas ir diezgan savdabīga un dīvaina, bet nepārspējami gudra un attapīga, kā bija teikts anotācijā.Šajā romānā ir diezgan plaši aprakstīta arī Zviedrijas industrija un situācija valstī.Daži fragmenti ir arī kutelīgi vai sadistiski, bet uzskatu, ka yas tieši piedod “rozīni” grāmatai.Tas liek arī aizdomāties par aktuālo vardarbības situāciju pasaulē un iepazīties ar to.Es pat brīnijos, kur autors bija ieguvis tik sīki detalizēto informāciju par šo tēmu.
Pagaidām varu teikt, ka šis romāns ir kas vairak par parastu grāmatu detektīvliteratūras cienītājiem laika kavēklim – tā ir arī enciklopēdija par dzīves neapgāžamo realitāti un tās skarbumu.
mūzika
Traucoties pretī dzīves ritmam, man šodien tomēr izdevās atrast brīdi, lai paklausītos klasisko mūziku. Varbūt šis laiks uzradās tāpēc, ka man jāgatavojas mūzikas kontroldarbam, bet neskatoties uz to, pieķēru sevi pie domas,ka klasiskā mūzika ir ļoti skaista, fantastiska, pat grezna. Labi, ka ir bijuši tādi kā Bahs un Hendelis, kas radījuši tik labu mūziku.
Adventes laiks
Beidzot!Šodien ir pirmā advente – vissvētakis un priecīgākais laiks, jo tas ir arī Ziemassvētku gaidīšanas laiks! Diemžēl ārā paskatoties nevar to manīt, un tam iemesls laikam ir tas, ka nav sniega.Cerēsim, ka ar ļoti drīz uzsnigs arī baltais sniedziņš, kas ļaus izjust visus Ziemassvētku priekus!Kā jau vienmēr, adventē ir vajadzīgs vainags ar svecēm.Arī es šodien došos uz mežu pēc egļu vai priežu zariem, lai varētu uzmeistarot šādu vainagu! 
Novēlu jums visiem gaišus šos svētkus un katram atrast laiku, lai iedegtu svecīti!
turpat…
Lēnām atveras durvis, un parādās ēna. Skrien un slēpjas no maniem skatieniem, kas pieglauž, kas atriebj ar saldi rūgtu garšu. Mana tēla dublikāts stāv tev priekšā, bet tev liekas, ka tā esmu es. Jūtos iemesta tundras vientuļajā iekšienē, no kuras neizkļūt kamēr neizkliegšu tavu un visu vārdus.
Tepat blakus skrien tā pati ēna, kas stāvēja durvju priekšā. Tundras vidū tu stāvi balts kā lilijas valdzinošais zieds, un no tavam krūtīm izspiežas asaras. Ko gan tu dari ar sevi? Ciešanas tevi pārvar, tāpēc stāvi turpat, kur esi. Stāvi man blakus, nedaudz attālāk, citā dimensijā, bet tā, lai man labāk. Es aizmirsīšu. Tu arī. Neskrien un neslēpies aiz durvīm. Tu jautā, kā es to zinu? Tava balss ir pārāk skaļa – es dzirdu, tu nē.
Mēs sēdējām uz zvaigžņu apmirdzētās zāles zem nakts debesīm un nezinājām, ka esam blakus. Naksnīgajās parādījās saule, kas iespīdēja acīs savus spilgtos, dzēlīgos starus. Tā sildīja tavu muguru, bet tu nejuti, ka esi auksts kā ledus blāķis. Izdzisa zvaigznes, nozuda mans mīļais mēness atspulgs, tavas tumšās acis…Es paliku viena ar savu sirdi aptumšoto, alkstošo saldu, atvēsinošu dziru rētām. Pagāja gadi garām manai ēnai, kas neskrēja un nemklēja tavu ēnu. Nolija lietus auksts, nolīdzinādams manas domas un lilijas ziedu balto ar melnajām nakts zvaigznēm. Uguns nodzisa, un palikušie pelni iekrita tev sapņos. Nav vairs ēnas ne tundras mežos, ne aiz durvīm, kurās iegravētas dūnu spalvas.
Vai laime ir sirds dienišķais prieks, kas aizsteidzies man priekšā? Ceļi pārkrustojās nemanāmi, apmānot man acis. Es atkal stāvu turpat, kur agrāk. Bailes? Nē, es vairs nebaidos. Man blakām stāv vēl pavisam blāva ēnā. Nē, tā nav bāla un neskrien projām – nekustīgi stāv un gaida. Vai tā laimes zīme, ka mainījušies ceļa virzieni, ka mīlestības vārds ir ieaudzis koku saknēs, ka aizmirsusi, kur glabājs domas? Vai tas ir normāli, ka karalienei nav kroņa, bet viņa muļķīgi smaida, it kā nekā nesaprotot. Viņa saka – piedod, bet laime sapratīs arī bez vārdiem. Tas vairs nav dublikāts.
Ejot garām ēkām, nemanu ne cilvēkus, ne ēnas, ne mēness seju, ne somā paslēpto zvaigzni. Tā man ir pilnīgi sveša – dzīves deja. Es eju līdzi pasaules ritumam klusi un lēnām tā, ka neviens neredz un nedzird. Tomēr ir kāds, kas parausta aiz rokas, kas uzbļauj, kas sadusmo, kas iedot runas spējas. Es tagad dzīvoju citu dzīvi. Mana realitāte – dzīves spēle, kurā jāspēlē pēc noteikumiem. Pasaule – šovs, kur galvenajā lomā ir mans otrais “es”.Bet kur tad esmu es – mana dvēsele? Tā ir cita planēta, kuras atslēga nav vēl uztaisīta. Paliec turpat, tad varbūt tu to atradīsi…
